"Latvijas Avīzes" pielikums "Mājas viesis" 2008. gada Janvāris

– Es varētu skaisti stāstīt par to, kā pēdējos trīsarpus gados esmu mainījies, bet citiem tas nebūs viegli saprotams, jo katram tomēr jāgūst sava pieredze. Es vienīgi varu padalīties savā pieredzē, – teic Jorens Aizsils, kas pārstāv starptautisku nevalstisku organizāciju "Art of living", latviskojot – "Dzīves māksla". Viņš pagaidām ir vienīgais "Dzīves mākslas" skolotājs Latvijā. Patlaban gan Jorens uz Latviju var atbraukt vienīgi savā brīvajā laikā, jo viņš strādā Briselē Eiropas Parlamentā par juristu lingvistu. Jorena ziņā ir uzraudzīt, lai visi likumdošanas akti būtu pārtulkoti pareizā latviešu valodā. Taču arī Briselē viņš vada nodarbības ļaudīm, kas vēlas iepazīt "Dzīves mākslu". Viņu vidū ir gan flāmi, gan krievi, gan franči.

Kas tad ir šī "Dzīves māksla" un kā to iespējams apgūt? – vaicāju Jorenam.

– "Art of living" māca atbrīvoties no stresa, izmantojot elpošanu, jogu, meditāciju. Šīs organizācijas lielais uzstādījums ir veidot pasaulē vienotu ģimeni, dalīties it visā, kas ir tev pašam, – priekā, līdzjūtībā, sadarbībā. "Art of living" jau divdesmit piecus gadus darbojas 145 valstīs. Tie mērogi ir milzīgi, bet īpaša uzmanība tiek pievērsta pasaules karstākajiem punktiem – Irākai, Pakistānai, Čečenijai, Kosovai... Visur tur, kur cilvēki pārdzīvojuši psiholoģiskas traumas. Arīdzan vietās, kur plosījušās stihiskas dabas katastrofas, piemēram, cunami, plūdi. Tad mūsu organizācijas brīvprātīgie brauc uz šīm nelaimes skartajām vietām un apmāca vietējos ļaudis, lai viņi varētu atgūt mieru, pārliecību un atbrīvoties no stresa, psiholoģiskām traumām. Šīs vienkāršās zināšanas par cilvēku un viņa prātu palīdz ikvienam vairāk izprast sevi un saredzēt skaidru virzienu dzīvē.

Jorens par "Dzīves mākslu" ieinteresējās, pateicoties savai māsai Hannai. Viņa bija aizbraukusi ciemos pie draudzenes uz Vāciju un tur arī apmeklējusi šos kursus. Vērojot mājās pārbraukušo māsu, kas izcēlās ar savu smaidīgumu un vieglo attieksmi pret dzīvi, Jorenu sāka mākt ziņkārība, ko gan viņa tādu Vācijā apguvusi, ka spējusi tā mainīties.

– Ja man kāds stāstītu, ka, apgūstot "Dzīves mākslu", iespējams mainīt attieksmi pret dzīvi, es laikam neticētu. Bet te man priekšā bija dzīvs piemērs. Māsa rosināja – tev arī vajadzētu pamācīties šajos kursos. Latvijā nebija neviena skolotāja, un Hanna sarunāja "Dzīves mākslas" skolotāju no Lietuvas, kas mūsu divdesmit cilvēku grupiņai novadīja pamatkursu šajās zinībās. Tas notika pirms trīsarpus gadiem. Man tolaik bija 27 gadi, iegūta izglītība, labs darbs, nodibināta ģimene, it kā viss labākajā kārtībā, taču dzīve šķita tāda garlaicīga un viendabīga, nejutu uzrāvienu. Arī fiziski nejutos īsti labi. Tāpēc māsas piedāvājums apgūt "Dzīves mākslas" programmu nāca īstajā brīdī. Pamatkursu apguvu nepilnas nedēļas laikā. Pati svarīgākā ir elpošanas tehnikas apguve. Šī māksla nāk no Indijas, un tā ir ļoti sena. Ar elpošanas palīdzību iespējams atbrīvoties no dzīves laikā savāktās "miskastes" – norītajām emocijām, uzkrātā stresa, dažādām traumām, toksīniem. Tikt vaļā no visa nevajadzīgā gan fiziskajā ķermenī, gan mentālā līmenī.

Jorens piebilst, ka pareizas elpošanas tehnikas apguve nav ne grūta, ne sarežģīta. Tas mehānisms jau katrā cilvēkā ir iekšā, tas vienīgi jāiekustina, jāatmodina.

– Mazi bērni savas plaušas izmanto par visiem simts procentiem, bet pieaudzis cilvēks – tikai par trīsdesmit procentiem. Tāpēc visi sārņi krājas – slimības, agresija, depresija, jo ar elpošanu netiek izvadīti laukā. Apgūstot elpošanas tehniku, iemācās savas plaušas izmantot pilnībā. Es jau rezultātus sajutu pavisam drīz. Agrāk bieži izjutu agresivitāti, neapmierinātību. Kāds ko nepatīkamu pateica, es devu pretī, ilgi dusmojos. Tagad jau arī kādreiz varu sadusmoties, bet tikai uz kādām piecām minūtēm. Agrāk dusmojos trīs dienas. Tagad pret notiekošo ir tāda attieksme kā mazam bērnam. Ja viņu kāds nogrūž, bērns paraud, bet tad pieceļas un tālāk skrien smaidīdams.

Jorens piebilst, ka pareizas elpošanas tehnikas apguve nav ne grūta, ne sarežģīta. Tas mehānisms jau katrā cilvēkā ir iekšā, tas vienīgi jāiekustina, jāatmodina.

– Mazi bērni savas plaušas izmanto par visiem simts procentiem, bet pieaudzis cilvēks – tikai par trīsdesmit procentiem. Tāpēc visi sārņi krājas – slimības, agresija, depresija, jo ar elpošanu netiek izvadīti laukā. Apgūstot elpošanas tehniku, iemācās savas plaušas izmantot pilnībā. Es jau rezultātus sajutu pavisam drīz. Agrāk bieži izjutu agresivitāti, neapmierinātību. Kāds ko nepatīkamu pateica, es devu pretī, ilgi dusmojos. Tagad jau arī kādreiz varu sadusmoties, bet tikai uz kādām piecām minūtēm. Agrāk dusmojos trīs dienas. Tagad pret notiekošo ir tāda attieksme kā mazam bērnam. Ja viņu kāds nogrūž, bērns paraud, bet tad pieceļas un tālāk skrien smaidīdams.

Jorens elpošanas vingrinājumiem katru dienu velta kādu pusstundu. Viņš piekrīt, ka disciplīna ir vajadzīga. Cilvēkiem gan tā laiski tīk domāt – man pašam nekas nav jādara, viss atnāks pats no sevis.

– Tieši tāpēc, ka pats esi pārliecinājies, cik elpošanas tehnikai ir liela nozīme, gribas dalīties šajās zināšanās ar citiem, jo tās sniedz cilvēkam pieejas kodu sev uz visu dzīvi. Ja ar mums kaut kas labs noticis, mēs taču gribam šajā priekā dalīties, vai ne? Agrākajos laikos, ja gribēja iemācīties šo elpošanas tehniku, bija jādodas uz Austrumiem un tur jāmeklē skolotājs. Tagad skolotāju netrūkst, vajadzīga tikai vēlme mācīties. Mēs visi saprotam – vajag atslābt, dzīvi tvert vieglāk, taču prāts neklausa šīm vēlmēm. Prātu ar prātu ietekmēt nevar. Atslēga uz prātu ir elpošana. Katrs jau pats pie sevis novērojis, ka attiecīgajām emocijām ir savs elpošanas ritms. Ja esi priecīgs, tad elpo ātri, sekli. Ja nomākts, tad izelpa ir smaga, tāda kā grūta nopūta. Tāpēc mēs ar elpošanas ritmu varam ietekmēt prāta stāvokli. Teiksim, cilvēks naktī nevar aizmigt, jo raizējas par to, ka rītdien viņam jāveic kāds grūts uzdevums. Ar prātu sev nevar pavēlēt atslābt, lai varētu aizmigt. Taču ar elpošanas palīdzību to var izdarīt.

Jorens teic – kopš apguvis elpošanas tehniku, ieguvis arī savu ideālo svaru. Līdz tam viņš bijis tāds būdīgs puisis.

– Varbūt tas notika arī tāpēc, ka kļuvu par veģetārieti. Nesaku, ka visiem jākļūst par veģetāriešiem, tas katram pašam jāizjūt. Man par sevi nav šaubu, ka tā ir pareizā izvēle. Par veģetāriešiem ir tāds iespaids, ka viņi ir ne šādi, ne tādi, kusli un bez iekšējās uguntiņas. Ar mani notika gluži otrādi. Es pievērsos fiziskajām aktivitātēm, sāku spēlēt basketbolu. Pēc treniņiem nejūtu nekādu nogurumu, sajūta tāda, ka varētu vēl skriet un skriet. Lai uzņemtu enerģiju, man nepieciešams pareizs uzturs, pareiza elpošana, fiziskās kustības, miegs.

Ieminos, ka Jorens noteikti ievēro dzelžainu miega režīmu – iet agri gulēt un agri arī ceļas.

– Pareizi jau būtu doties pie miera astoņos vai deviņos vakarā. Visvērtīgākais miegs ir no desmitiem līdz diviem naktī. Taču es to tik ļoti neievēroju. Galējības man nepatīk. Galvenais, lai dzīve nekļūst sausa, tai tomēr jābūt sulīgai. Es varu nodarboties ar jogu, meditēt, bet varu arī uzspēlēt futbolu, apmeklēt atrakcijas. Nesēžu caurām dienām lotosa pozā meditējot.

Jorens meditācijai nododas uzreiz pēc pamošanās, veltot tai pusstundu. "Art of living" meditācija nozīmē neko nedarīšanu augstākajā pakāpē. Nedomājot par to, kas būs un kas bijis, iegūst skaidrāku prātu.

– Mēs visi gribam būt laimīgi. Ne jau kādas pārdabiskas lietas vajadzīgas, bet vienkārši labi justies. Taču, kamēr netiekam galā ar savu prātu, grūti panākt šo labo sajūtu. Nevajag gan iedomāties, ka, apgūstot "Art of living" programmu, automātiski no dzīves pazūd visas problēmas un sarežģījumi. Taču ir iespējas tos sliktos brīžus padarīt nesāpīgākus, panākt, lai pozitīvais svaru kauss nosveras par labu. Man katrā ziņā tagad ir daudz mazāk tādu brīžu, kad pārņem sajūta – kaut kas nav kārtībā. Tās galvenās vērtības, kas man ir, – veselība, ģimene –, to apzinos nevis ar prātu, bet visu savu būtību. Cilvēki sevi bieži šausta ar domām – kāpēc man tā neveicas, kāpēc man tik slikts dzīves partneris gadījies, kāpēc neveicas darbā. Jā, ir grūti un nepatīkami, bet jābūt izpratnei, ko dzīve man ar to māca, kādas kvalitātes man sevī jāattīsta, lai situācijas mainītos. Dzīve jāuztver kā mācībstunda. Tas ir tāpat kā mācīties augstskolā. Mēs nevaram bez eksāmenu nokārtošanas tikt augstākā kursā. Dzīve jau arī ir viena liela mācību programma, – nosaka Jorens.